jūtos slikti, jo jūtos pārāk labi. jā, es salūstu ik pa brīdim un sāku pinkšķēt, bet kopumā es jūtos... labi?
vakar sadevu sev pa dirsu, piesēdos pie kompīša un līdz pieciem rītā cīnījos ar to sasodīto darbu. un es pabeidzu! un es to šodien nodevu! un darba vadītāja teica, ka ir labi. un es nenormāli lepojos ar sevi!
vakar šausmīgi pārskaitos. nu, tu nedrīksti man teikt, ka mīli, nedrīksti! kur pie velna tie trīs muļķīgie vārdi bija tad, kad tos tiešām vajadzēja, ha? un, lai arī cik stulbi tas liktos- ir reizes, kad ir par vēlu. tagad tie vārdi nevis paceļ pāris metrus no zemes, bet nogalina, nopietni. jo, nu, uzreiz gribās skriet un palikt tur, kur es biju, bet es zinu, ka tā, kā ir šobrīd, ir labāk. bet tā sajūta ir neciešama, lai gan zinu, ka nekas tāpat nemainītos, vienalga, cik ļoti mēs viens otram to solītu.
es cenšos iedzīvoties matīsielā, atbrīvoties no lietām, kas jau sen kļuvušas liekas (piemēram, man nebija ne jausmas, ka tā gleznveidīgā lieta joprojām stāv zem manas gultas) un salaboties. pagaidām man sokas neslikti.
lietas must do sarakstā- savest kārtībā riteni, izdarīt kaut ko ar matiem un savest kārtībā skolas lietas, lai varu ar mierīgu sirdi nodzert (vai vienkārši nosvinēt) savu pēdējo īsto vasaras brīvlaiku.
un tagad, tuvāko stundu laikā, man morāli jānobriest satikt vecmāmiņu, iespējams, pēdējo reizi. man šausmīgi negribas atstāt tādu pēdējo iespaidu, bet ko tur daudz...
rādžiņš bliež coldplay pulksteņus, ņammīgi
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru