bet jā, es tiešām biju pārliecināta, ka būt inčukalnā būs mokoši un sāpīgi, ka raudāšu un puņķošos visu dienu, bet... es aplauzos. tas bija tik viegli, ka, liekas, jutos pat labāk nekā citās reizēs. tur ir tāds miers, skaistums un mājīgums. iekšā mājā gan nav īpaši jauki, jo viss atgādina vecmāmiņu un ir brīži, kad liekas, ka viņa tūlīt, tūlīt iznāks no savas istabas un apsēdīsies pie plīts, bet...nē. tā nekad vairs nenotiks. un es esmu to gandrīz pieņēmusi. un es pat domāju par regulāru inčukalna apmeklēšanu.
dārza darbi- tā ir maģija! visu laiku līdz pat šodienai es ciest nevarēju rakņāties pa zemi, rušināties pa dobēm un kopt augus, BET... es atkal aplauzos. tas ir dievīgi! zemes smarža, iespēja fiziski nodarbināt sevi, izdomāt visu, ko vajag izdomāt. un pēc tam, kad viss ir padarīts, paskatīties uz lauku un apmierināti nopūsties. jo tas ir skaisti. un tas būs skaisti pēc nedēļas, divām un mēneša. un vairāk. un man savā ziņā ir žēl, ka vienmēr es čīkstēju un bēgu no jebkādiem ar dārzu saistītiem pienākumiem, bet tagad, kad vecmāmiņas vairs nav, kas to visu tiešām novērtētu un priecātos, es sāku to iemīlēt.
šorīts arī bija brīnišķīgs. izlavījos no Lailas mitekļa un ieraudzīju, cik pārdaugava ir skaista rītos. un es apņemos tur dzīvot, kad izaugšu liela. vismaz kādu laiku. tur ir tik ļoti citādāka sajūta nekā tilta otrā pusē.
šodien es biju tiešām priecīga, eh. tagad man atkal ir grūti. es katru dienu cīnos ar sevi un esmu pārgurusi. es pieļauju, ka tas var izklausīties smieklīgi, bet tas nav. tas tiešām nav
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru