bēēēē

nezinu, man liekas, ka citiem dzīve ir dāāāāudz vieglāka nekā man. varbūt es pati savējo čakarēju? varbūt man tikai liekas, ka citiem ir vieglāk? bet reāli šobrīd ir tā, ka es vairs nevaru izturēt. galva plīst uz pusēm
es tikai ātrāk gribu prom no senču mājām, gribu pati dzīvot, pati par sevi atbildēt. jo, reāli, visi sāk par mani interesēties tikai tad, kad ir iespēja par kaut ko iebakstīt, pabakstīt, pakliegt. vnk wtf?! es gribu, lai ir tā, ka man nav jāuztraucas par to, cik kādam var šķist muļķīgi mani plāni, manas vēlmes, manas domas un mana rīcība.
man tiešām šķiet, ka pēc tam, kad aiziešu no mājām, man ģimene interesēs mazāk par.... es pat nezinu. bet man viņi interesēs supermaz. jā, es zinu, gan jau liekas, ka esmu kaut kāds satrakojies tīnis un 'ģimene taču ir nezūdoša vērtība' vai ko nu jūs, muļķi, tur parasti sakāt, bet man tiešām nav nekāds prieks dzīvot kopā ar šiem cilvēkiem. man tas sagādā milzīgu NEprieku, tiešām.
un vēl viena jocīga lieta- es te sēžu, atkal raudu (jau nezkuro reizi šonedēļ) un pat nespēju iedomāties nevienu, kuru es gribētu satikt un pačīkstēt. tā, ka tiešām nevienu. nekad nav patikusi tā citu apgrūtināšana ar saviem sūdiem, bet, ja es nespēju piezvanīt pat savam vīrietim, tad, nu vai ziniet, kaut kas manā pasaulītē nav labi. es vnk nezinu, vai kāds to vispār grib klausīties. vai lasīt...
man kaut kas ļoti trūkst. varbūt veselais saprāts?

my milkshake brings all the boys to the yard

vakardiena lielā mērā bija wtf!?
sāksim ar to, ka es pamodos, izlīdu no gultas, iegāju virtuvē un automātiski metos ap kaklu gintai, kuru nebiju mūžību redzējusi. bet nu prieks galīgs! ja neskaita to, ka kavēju un nebiju labi pačučējusi. (pabeidzu vēstuli, btw. šodien izsūtīšu, ja nenopirkšu cīgas)
un vēl viens piedzīvojums- gājām ar klasesbiedru uzpīpēt matemātikas stundā, kad mūs izmeta no klases. viss jau būtu forši un tā, puisis ar tāds normāls, pieklājīgs-iedeva man savu virsjaku, lai nenosalstu. viss jau būtu labi, jā, ja vien es neķertu sirdstrieku, kad sataustīju viņa smagajā kabatā kaut ko cietu un pēc formas ļoti atpazīstamu! nē, tas nebija viņa daikts, tas bija šaujamais!!! (tik un tā izklausās pēc daikta :D) nē, bet tiešām, kurš būtu domājis, ka man ir tik stilīgi klasesbiedri. varbūt šodien iesim ārā paspēlēt 'noķer mani, ja vari' (hāhā)
plus tam visam man bija arī intīmi piedzīvojumi, bet par to laikam labāk skaļi nerunāt. bet, nu, interesanti nenoliedzami. tikai tagad pati no sevis mazliet kautrējos, hihi.
un vēl viens wtf par kuru dusmojos- man piepisās, lai metu nost smēķēšanu. un turklāt veseli trīs cilvēki! nē, nu, tiešām mīļie! aizmirstiet! not gonna happen!!!
un man jāskrien uz skolu. un man sāp kaut kur, baigi dur, kaut kur zem paduses vai hvz. au!

breakdown

esmu apjukusi. es līdz galam neesmu pārliecināta, ka vairs negribu to, ko esmu gribējusi vairāk kā astoņus mēnešus, bet kaut kas vairs nav forši. protams, nav jau pirmā reize, kad apjūku un vairs īsti nesaprotu- gribu vai nē. bet šodien ir tā, ka nāk virsū histērijas lēkmītes, gribas kliegt uz visu pasauli, raudāt un kaut ko sadauzīt. vai arī vienkārši pazust, es pat nezinu... aiziet gulēt un izsapņot, kā būtu pareizi darīt. un man šausmīgi traucē, ka nespēju pielikt punktu. vai nu tam, ko daru, vai tam, kā lieku sev justies. un man tiešām negribas, ka kādam sāp (lai gan neesmu pārliecināta, ka tiešām varētu sāpēt, jo sajūta ir tāda nekāda), bet vēl vairāk es negribu, ka sāp man! jā, šajā situācija esmu egoiste. un nekaunos.
un vēl es ļoti gribu pīpēt, bet mans maks ir sausāks par sausu. nav jau tā, ka nauda būtu slapja, bet es domāju, ka skaidrs ir viens- tur tiešām nav pat divu santīmu. bet es būtu priecīga, ja tagad dabūtu uzpīpēt.
sasodīts, nu, muļķe tāda! ko tu dari?!

sūdi_

normāli sacepos, bļeģ! gandrīz roku izšķaidīju pret sienu, normāli sāp. aizvērās man ciet vienā brīdī, tā normāli aizvērās.
un man pohuj, es nākamgad iešu uz vakareni, varētu pat tagad. es nezinu, dusmoties uz sevi vai uz visiem citiem?! es vnk nezinu, kur likties!!!!!!!!!
nervi man ir galīgi čupā, nu galīgi. sakaitina katrs mazais sūds. esmu joprojām šokā par to, cik ļoti sacepos. piekliedzu visu māju, gandrīz salauzu roku un gribēju izlidināt kompi pa logu. un lai nekliegtu tik skaļi, es iekodu sev rokā gandrīz līdz asinīm. un es būtu kodusi vēl dziļāk, ja nebūtu māte piezvanījusi. vnk milzu bļeģ!
un ziniet, parunāšana pa telefonu ar vīrieti, kuru neredzēšu vēl dahuja stundas, nemaz nepalīdz. asaras birst kā pupas.
es nevaru izturēt.... lūdzu, vai nu iešauj man galvā, vai savāc. es vairs netieku ar sevi galā!
un viņš man lūdz, lai esmu saulīte, bet es jūtu, ka nepavilkšu. ah, dēm, nav spēka. apnicis viss. tā līdz kliņķim.