hjfhsdjfdklfkģpiuofpsfhjkszlsncfzlkjopfuisogfjsdknbvxmvmbmvbjgfusefgfxjzbcmxm

jāāāā, es jūtos drausmīgi. man vārās iekšas un es nezinu, kur likties.
BET, es dzīvošu pie senčiem un mēģināšu atrast sevi. gan jau, ka tajās kastēs, kur noglabāti mani vecie krāmi, ir palicis kaut kas no manis. jo zini, lai arī cik āsam man likās esam vīrieša mājas, es sevi esmu normāli nomocījusi un izkropļojusi. es vairs nezinu pilnīgi neko- patīk/nepatīk, garšo/negaršo.... man nav ne jausmas, kas ir tās lietas, kuras varu nosaukt par savām. aaaarrgh!

šodien periodiski pinkšķu visu dienu. un man ellīgi sāp, ka tas otrs cilvēks uzliek pimpi un izliekas neredzam. bet varbūt arī nemaz neredz? es vairs negribu justies kā mūžīgais parādnieks, jo sajūta tiešām ir tāda. es tikai dodu, dodu, dodu un pretī nesaņemu neko. labi, es saņemu mazāk kā vēlētos. man nepietiek. un man ir apnicis censties. un es vairs nemāku smaidīt pa īstam. un es nesaprotu, kāpēc mana sirds izmet asinis ar tādām sāpēm. redzi, manos vārdos ir pārāk daudz priedēkļa 'ne-'.

nošaujiet mani, lūdzu? es vairs negribu izturēt, man visa ir mazliet par daudz. es to fiziski nespēju, un emocionāli vēl mazāk.

mana vecmāmiņa ir dārzenis. un es to nesaku kā kaut ko sliktu. viņa tiešām ir dārzenis. un viņa vairs nedzīvos ilgi. un es to nespēju pieņemt, ak kungs, kā es pārdzīvošu. un es tagad jūtos tā jocīgi, jo it kā sēžu un gaidu, kaut arī negribu, lai tas jebkad notiek. māte teica, ka pirmo reizi mūžā redzēja vectēvu raudam. un es nezinu, kuru man žēlot vairāk. un es negribu iet uz bērēm. ja ar nāvi kā tādu man vēl nav sevišķi lielu problēmu, tad bēres mani freaks out! tāpat kā ar kāzām. man (it kā) patīk mīlestība, bet kāzas mani freaks out.

un ja es turpināšu būt miskaste, tad es tik daudz palaidīšu garām!