man šodien ir brīvdiena un vajadzētu izdarīt TIK daudz, bet es nespēju. sēžu gultā un jūtos kā sūds. plus fonā skan Placebo, kas ir episki. un nožēlojami.
goddammit
pirmdiena, maijs 30
svētdiena, maijs 22
bez desmit minūtēm dārznieks
šodiena bija tik piepildīta un... brīnišķīga? nopietni, pa dienu es jutos tik laimīga! tgd ir vakars un es tā vairs nejūtos. neciešamie vientulības vakari. un tas ir pat smieklīgi, jo māsa sēž istabā ar mani, es viņu redzu, bet tomēr jūtos megavientuļa.
bet jā, es tiešām biju pārliecināta, ka būt inčukalnā būs mokoši un sāpīgi, ka raudāšu un puņķošos visu dienu, bet... es aplauzos. tas bija tik viegli, ka, liekas, jutos pat labāk nekā citās reizēs. tur ir tāds miers, skaistums un mājīgums. iekšā mājā gan nav īpaši jauki, jo viss atgādina vecmāmiņu un ir brīži, kad liekas, ka viņa tūlīt, tūlīt iznāks no savas istabas un apsēdīsies pie plīts, bet...nē. tā nekad vairs nenotiks. un es esmu to gandrīz pieņēmusi. un es pat domāju par regulāru inčukalna apmeklēšanu.
dārza darbi- tā ir maģija! visu laiku līdz pat šodienai es ciest nevarēju rakņāties pa zemi, rušināties pa dobēm un kopt augus, BET... es atkal aplauzos. tas ir dievīgi! zemes smarža, iespēja fiziski nodarbināt sevi, izdomāt visu, ko vajag izdomāt. un pēc tam, kad viss ir padarīts, paskatīties uz lauku un apmierināti nopūsties. jo tas ir skaisti. un tas būs skaisti pēc nedēļas, divām un mēneša. un vairāk. un man savā ziņā ir žēl, ka vienmēr es čīkstēju un bēgu no jebkādiem ar dārzu saistītiem pienākumiem, bet tagad, kad vecmāmiņas vairs nav, kas to visu tiešām novērtētu un priecātos, es sāku to iemīlēt.
šorīts arī bija brīnišķīgs. izlavījos no Lailas mitekļa un ieraudzīju, cik pārdaugava ir skaista rītos. un es apņemos tur dzīvot, kad izaugšu liela. vismaz kādu laiku. tur ir tik ļoti citādāka sajūta nekā tilta otrā pusē.
šodien es biju tiešām priecīga, eh. tagad man atkal ir grūti. es katru dienu cīnos ar sevi un esmu pārgurusi. es pieļauju, ka tas var izklausīties smieklīgi, bet tas nav. tas tiešām nav
bet jā, es tiešām biju pārliecināta, ka būt inčukalnā būs mokoši un sāpīgi, ka raudāšu un puņķošos visu dienu, bet... es aplauzos. tas bija tik viegli, ka, liekas, jutos pat labāk nekā citās reizēs. tur ir tāds miers, skaistums un mājīgums. iekšā mājā gan nav īpaši jauki, jo viss atgādina vecmāmiņu un ir brīži, kad liekas, ka viņa tūlīt, tūlīt iznāks no savas istabas un apsēdīsies pie plīts, bet...nē. tā nekad vairs nenotiks. un es esmu to gandrīz pieņēmusi. un es pat domāju par regulāru inčukalna apmeklēšanu.
dārza darbi- tā ir maģija! visu laiku līdz pat šodienai es ciest nevarēju rakņāties pa zemi, rušināties pa dobēm un kopt augus, BET... es atkal aplauzos. tas ir dievīgi! zemes smarža, iespēja fiziski nodarbināt sevi, izdomāt visu, ko vajag izdomāt. un pēc tam, kad viss ir padarīts, paskatīties uz lauku un apmierināti nopūsties. jo tas ir skaisti. un tas būs skaisti pēc nedēļas, divām un mēneša. un vairāk. un man savā ziņā ir žēl, ka vienmēr es čīkstēju un bēgu no jebkādiem ar dārzu saistītiem pienākumiem, bet tagad, kad vecmāmiņas vairs nav, kas to visu tiešām novērtētu un priecātos, es sāku to iemīlēt.
šorīts arī bija brīnišķīgs. izlavījos no Lailas mitekļa un ieraudzīju, cik pārdaugava ir skaista rītos. un es apņemos tur dzīvot, kad izaugšu liela. vismaz kādu laiku. tur ir tik ļoti citādāka sajūta nekā tilta otrā pusē.
šodien es biju tiešām priecīga, eh. tagad man atkal ir grūti. es katru dienu cīnos ar sevi un esmu pārgurusi. es pieļauju, ka tas var izklausīties smieklīgi, bet tas nav. tas tiešām nav
sestdiena, maijs 21
ņer
man ir krīze, jūtos kā 40gadniece. varētu sākt apmeklēt jogu un braukt meklēt sevi uz Indiju vai Bali
jūtos supervientuļa, lai gan apkārt visu laiku kaut kas notiek un es visu laiku kaut ko daru. bet problēma ir tā, ka es daru KAUT KO. man vajag manas konkrētās lietas, kas man ir jādara, lai nav jādomā par to, ka īsti nav ko darīt vai ka es daru hujņu. un šoreiz hujņa nav domāta kā awesome lieta, kuru tu dari un jūties priecīgs par to. karoč es pati nesaprotu. es pilnīgi neko nesaprotu
es gribu sakārtot sevi, savas domas un sajūtas. esmu vienkārši apmaldījusies. izlēkusi no laivas un apjukusi ledainajā ūdenī (akmansdievs, cik poētiski).
skaistām sievietēm nepieklājas būt tādām- nedrošām, apjukušām... nožēlojamām
šobrīd pati sev liekos nepievilcīga. es nestāvu stabili uz savām kājām. un tas ir neciešami.
un visvairāk es dusmojos par to, ka nesaprotu, vai mani sačakarēja viņš vai es pati tam visam vienkārši ļāvos. jebkurā gadījumā tas nozīmē, ka esmu vāja. un es dusmojos
bet nav tik vienkārši saprast, kas tieši ir jāmaina. un vai vispār kaut kas ir jāmaina?
just go with the flow
vakar aplauzos un sapratu, ka Lilit ir labs žurnāls. izlasīju trīs lieliskas intervijas par trīs lieliskām sievietēm. stiprām, elegantām un pārliecinātām sievietēm.
jūtos supervientuļa, lai gan apkārt visu laiku kaut kas notiek un es visu laiku kaut ko daru. bet problēma ir tā, ka es daru KAUT KO. man vajag manas konkrētās lietas, kas man ir jādara, lai nav jādomā par to, ka īsti nav ko darīt vai ka es daru hujņu. un šoreiz hujņa nav domāta kā awesome lieta, kuru tu dari un jūties priecīgs par to. karoč es pati nesaprotu. es pilnīgi neko nesaprotu
es gribu sakārtot sevi, savas domas un sajūtas. esmu vienkārši apmaldījusies. izlēkusi no laivas un apjukusi ledainajā ūdenī (akmansdievs, cik poētiski).
skaistām sievietēm nepieklājas būt tādām- nedrošām, apjukušām... nožēlojamām
šobrīd pati sev liekos nepievilcīga. es nestāvu stabili uz savām kājām. un tas ir neciešami.
un visvairāk es dusmojos par to, ka nesaprotu, vai mani sačakarēja viņš vai es pati tam visam vienkārši ļāvos. jebkurā gadījumā tas nozīmē, ka esmu vāja. un es dusmojos
bet nav tik vienkārši saprast, kas tieši ir jāmaina. un vai vispār kaut kas ir jāmaina?
just go with the flow
vakar aplauzos un sapratu, ka Lilit ir labs žurnāls. izlasīju trīs lieliskas intervijas par trīs lieliskām sievietēm. stiprām, elegantām un pārliecinātām sievietēm.
ceturtdiena, maijs 19
apčīīī
haha, nu jā, esmu mega pozitīva. Elza vakar rakstīja:
[2011.05.18. 23:19:21] Karlsons: hahahahah
[2011.05.18. 23:19:23] Karlsons: :D:D:D:D
[2011.05.18. 23:20:18] Karlsons: man te skaypaa vienam cilveekam rakstiits - life is love
otram- muuzhu dziivo, muuzhu aaksties.
3jam - hey ho, let's go
[2011.05.18. 23:20:40] Karlsons: un tad TAADS - I WOULD LOVE TO DIE
[2011.05.18. 23:20:44] Karlsons: :D:D:D:D
[2011.05.18. 23:20:46] Karlsons: Tu esi tik laba vecene.
[2011.05.18. 23:20:51] Karlsons: :D:D:D
bet šodien es jūtos kā cilvēks, nu, mazliet.
[2011.05.18. 23:19:21] Karlsons: hahahahah
[2011.05.18. 23:19:23] Karlsons: :D:D:D:D
[2011.05.18. 23:20:18] Karlsons: man te skaypaa vienam cilveekam rakstiits - life is love
otram- muuzhu dziivo, muuzhu aaksties.
3jam - hey ho, let's go
[2011.05.18. 23:20:40] Karlsons: un tad TAADS - I WOULD LOVE TO DIE
[2011.05.18. 23:20:44] Karlsons: :D:D:D:D
[2011.05.18. 23:20:46] Karlsons: Tu esi tik laba vecene.
[2011.05.18. 23:20:51] Karlsons: :D:D:D
bet šodien es jūtos kā cilvēks, nu, mazliet.
trešdiena, maijs 18
just go with the flow
rakņāties pa kompīša vēsturi laikam nevajag, jo uzzinu lietas, kuras negribu zināt. nu labi, cik nu uzzinu, vienkārši nojaušu.
jā, šodien ir tieši nedēļa kopš man vairs nav vecmāmiņas. un nekad nebūs. bet es kaut kā sāku samierināties ar šo domu. galu galā- viņai bija lieliska dzīve! viņa redzēja un piedzīvoja tik daudz, atstājot aiz sevis bērnus, mazbērnus un pat mazmazbērnus. tā kā jā, mana vecmāmiņa dzīvoja pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. that's good to know.
runājot par manām sairušajām attiecībām- arī sāku pierast. jā, vakaros ir grūti, nespēju iekārtoties gultā un aizmigt (bet tāpēc ir radīti pornosaiti, haha (nav jau tā, ka es tos baigi skatos (un nav tā, ka neskatos, haha))). protams, ka man trūkst vīrietis, bet tā bija mana izvēle un es esmu pārāk lepna, lai ietu un lūgtos pieņemt mani atpakaļ (un nav tā, ka es to tiešām vēlos). UN, man ir tāda laba sajūta, ka esmu palikusi viena (nosacīti, man ir pilna māja ar cilvēkiem un ne tikai). un es zinu, ka mani sagaida kaut kas superāsam (jo, nu, kamōn, man pēdējā laikā tiešām ir pārāk daudz sūdu, pārmaiņas pēc varētu notikt kaut kas JAUKS).
bet vispār es ar nepacietību gaidu skolas beigas, gribu vasaru un +856788555246 grādu gaisa temperatūru (jo man pēdējā laikā ellīgi salst), tās divas nedēļas, kad senči ceļos un es varēšu vnk sēdēt un bojāt savas asinis MĀJĀS, paralēli taisot normālu hujņu!!! vai nav lieliski? man liekas, ka ir.
un ziniet, mājās ir tiešām jauki (es zinu, ka manas domas mainīsies brīdī, kad ar visiem iemītniekiem sāks čakarēties attiecības, bet es izbaudu mirkli un jūtos kā... fuj, atcerējos par kompīša vēsturi :D )
un, un, un, ziniet, Niks ir saulīte! viņš man vakar pateica tik true jaukas lietas, ka es gandrīz apdirsos no tādas smaidīšanas (tas laikam nav fiziski iespējams, bet nu labi). nopietni, man nebija ne jausmas, ka viņš spēj būt tik... patiess? (jo nu, kamōn, viņš tiešām perfekti aprakstīja cik lieliska es esmu un cik daudz es esmu pelnījusi, jo vienkārši eksistēju :D ) labi, jokus pie malas, es tiešām vakar gandrīz apraudājos. paldies, zvērs!
bļe, es jau aizrāvos ar rakstīšanu. bet jā, es aizveros un eju cept cepeti.
man ir labāk, paldies.
jā, šodien ir tieši nedēļa kopš man vairs nav vecmāmiņas. un nekad nebūs. bet es kaut kā sāku samierināties ar šo domu. galu galā- viņai bija lieliska dzīve! viņa redzēja un piedzīvoja tik daudz, atstājot aiz sevis bērnus, mazbērnus un pat mazmazbērnus. tā kā jā, mana vecmāmiņa dzīvoja pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. that's good to know.
runājot par manām sairušajām attiecībām- arī sāku pierast. jā, vakaros ir grūti, nespēju iekārtoties gultā un aizmigt (bet tāpēc ir radīti pornosaiti, haha (nav jau tā, ka es tos baigi skatos (un nav tā, ka neskatos, haha))). protams, ka man trūkst vīrietis, bet tā bija mana izvēle un es esmu pārāk lepna, lai ietu un lūgtos pieņemt mani atpakaļ (un nav tā, ka es to tiešām vēlos). UN, man ir tāda laba sajūta, ka esmu palikusi viena (nosacīti, man ir pilna māja ar cilvēkiem un ne tikai). un es zinu, ka mani sagaida kaut kas superāsam (jo, nu, kamōn, man pēdējā laikā tiešām ir pārāk daudz sūdu, pārmaiņas pēc varētu notikt kaut kas JAUKS).
bet vispār es ar nepacietību gaidu skolas beigas, gribu vasaru un +856788555246 grādu gaisa temperatūru (jo man pēdējā laikā ellīgi salst), tās divas nedēļas, kad senči ceļos un es varēšu vnk sēdēt un bojāt savas asinis MĀJĀS, paralēli taisot normālu hujņu!!! vai nav lieliski? man liekas, ka ir.
un ziniet, mājās ir tiešām jauki (es zinu, ka manas domas mainīsies brīdī, kad ar visiem iemītniekiem sāks čakarēties attiecības, bet es izbaudu mirkli un jūtos kā... fuj, atcerējos par kompīša vēsturi :D )
un, un, un, ziniet, Niks ir saulīte! viņš man vakar pateica tik true jaukas lietas, ka es gandrīz apdirsos no tādas smaidīšanas (tas laikam nav fiziski iespējams, bet nu labi). nopietni, man nebija ne jausmas, ka viņš spēj būt tik... patiess? (jo nu, kamōn, viņš tiešām perfekti aprakstīja cik lieliska es esmu un cik daudz es esmu pelnījusi, jo vienkārši eksistēju :D ) labi, jokus pie malas, es tiešām vakar gandrīz apraudājos. paldies, zvērs!
bļe, es jau aizrāvos ar rakstīšanu. bet jā, es aizveros un eju cept cepeti.
man ir labāk, paldies.
ceturtdiena, maijs 12
viss notiek pārāk ātri. man pat īsti nav neviena brīža, lai apsēstos un vienkārši izraudātu visu, kas sakrājies nedēļas laikā.
ir neiedomājami grūti atrasties mājās, atrasties vispār jebkur. katru reizi, kad ieraugu mammu, salūstu. man nav ne jausmas, ko tādos brīžos teikt. es nemāku būt... noderīga?
un es tik ļoti negribu būt bērēs. es negribu redzēt visus radus raudam, tas ir pārāk intīmi. un es negribu, lai viņi redz mani. bet tajā pašā laikā es jūtos tik negodīga pret sevi, kad turos rāmjos, savaldos. neciešami
es gribu izkliegt iekšas.
es nespēju atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu to, cik slikti ir.
cik ilgi tā vēl būs? cik?
sabīne man teica, ka tā sāpe varbūt ar laiku kļūs mazāka, bet paliks ilgi. cik ir ilgi?!
ir neiedomājami grūti atrasties mājās, atrasties vispār jebkur. katru reizi, kad ieraugu mammu, salūstu. man nav ne jausmas, ko tādos brīžos teikt. es nemāku būt... noderīga?
un es tik ļoti negribu būt bērēs. es negribu redzēt visus radus raudam, tas ir pārāk intīmi. un es negribu, lai viņi redz mani. bet tajā pašā laikā es jūtos tik negodīga pret sevi, kad turos rāmjos, savaldos. neciešami
es gribu izkliegt iekšas.
es nespēju atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu to, cik slikti ir.
cik ilgi tā vēl būs? cik?
sabīne man teica, ka tā sāpe varbūt ar laiku kļūs mazāka, bet paliks ilgi. cik ir ilgi?!
otrdiena, maijs 10
where is my mind?
jūtos slikti, jo jūtos pārāk labi. jā, es salūstu ik pa brīdim un sāku pinkšķēt, bet kopumā es jūtos... labi?
vakar sadevu sev pa dirsu, piesēdos pie kompīša un līdz pieciem rītā cīnījos ar to sasodīto darbu. un es pabeidzu! un es to šodien nodevu! un darba vadītāja teica, ka ir labi. un es nenormāli lepojos ar sevi!
vakar šausmīgi pārskaitos. nu, tu nedrīksti man teikt, ka mīli, nedrīksti! kur pie velna tie trīs muļķīgie vārdi bija tad, kad tos tiešām vajadzēja, ha? un, lai arī cik stulbi tas liktos- ir reizes, kad ir par vēlu. tagad tie vārdi nevis paceļ pāris metrus no zemes, bet nogalina, nopietni. jo, nu, uzreiz gribās skriet un palikt tur, kur es biju, bet es zinu, ka tā, kā ir šobrīd, ir labāk. bet tā sajūta ir neciešama, lai gan zinu, ka nekas tāpat nemainītos, vienalga, cik ļoti mēs viens otram to solītu.
es cenšos iedzīvoties matīsielā, atbrīvoties no lietām, kas jau sen kļuvušas liekas (piemēram, man nebija ne jausmas, ka tā gleznveidīgā lieta joprojām stāv zem manas gultas) un salaboties. pagaidām man sokas neslikti.
lietas must do sarakstā- savest kārtībā riteni, izdarīt kaut ko ar matiem un savest kārtībā skolas lietas, lai varu ar mierīgu sirdi nodzert (vai vienkārši nosvinēt) savu pēdējo īsto vasaras brīvlaiku.
un tagad, tuvāko stundu laikā, man morāli jānobriest satikt vecmāmiņu, iespējams, pēdējo reizi. man šausmīgi negribas atstāt tādu pēdējo iespaidu, bet ko tur daudz...
rādžiņš bliež coldplay pulksteņus, ņammīgi
vakar sadevu sev pa dirsu, piesēdos pie kompīša un līdz pieciem rītā cīnījos ar to sasodīto darbu. un es pabeidzu! un es to šodien nodevu! un darba vadītāja teica, ka ir labi. un es nenormāli lepojos ar sevi!
vakar šausmīgi pārskaitos. nu, tu nedrīksti man teikt, ka mīli, nedrīksti! kur pie velna tie trīs muļķīgie vārdi bija tad, kad tos tiešām vajadzēja, ha? un, lai arī cik stulbi tas liktos- ir reizes, kad ir par vēlu. tagad tie vārdi nevis paceļ pāris metrus no zemes, bet nogalina, nopietni. jo, nu, uzreiz gribās skriet un palikt tur, kur es biju, bet es zinu, ka tā, kā ir šobrīd, ir labāk. bet tā sajūta ir neciešama, lai gan zinu, ka nekas tāpat nemainītos, vienalga, cik ļoti mēs viens otram to solītu.
es cenšos iedzīvoties matīsielā, atbrīvoties no lietām, kas jau sen kļuvušas liekas (piemēram, man nebija ne jausmas, ka tā gleznveidīgā lieta joprojām stāv zem manas gultas) un salaboties. pagaidām man sokas neslikti.
lietas must do sarakstā- savest kārtībā riteni, izdarīt kaut ko ar matiem un savest kārtībā skolas lietas, lai varu ar mierīgu sirdi nodzert (vai vienkārši nosvinēt) savu pēdējo īsto vasaras brīvlaiku.
un tagad, tuvāko stundu laikā, man morāli jānobriest satikt vecmāmiņu, iespējams, pēdējo reizi. man šausmīgi negribas atstāt tādu pēdējo iespaidu, bet ko tur daudz...
rādžiņš bliež coldplay pulksteņus, ņammīgi
pirmdiena, maijs 9
nožēlojama grafomānija
and so castles made of sand
fall in the sea
eventually
tā dziesma ir viss, jā, viss.
es laikam drukāšu kādu nākamo nedēļu no vietas, jo es vienkārši nezinu, ko citu darīt. un man ir mežonīgi bail, ka nožēlošu. mežonīgi. un es neesmu gana stipra. un man ellīgi sāp
un matīsielas bruģa skaņa ir burvīga
fall in the sea
eventually
tā dziesma ir viss, jā, viss.
es laikam drukāšu kādu nākamo nedēļu no vietas, jo es vienkārši nezinu, ko citu darīt. un man ir mežonīgi bail, ka nožēlošu. mežonīgi. un es neesmu gana stipra. un man ellīgi sāp
un matīsielas bruģa skaņa ir burvīga
svētdiena, maijs 8
hjfhsdjfdklfkģpiuofpsfhjkszlsncfzlkjopfuisogfjsdknbvxmvmbmvbjgfusefgfxjzbcmxm
jāāāā, es jūtos drausmīgi. man vārās iekšas un es nezinu, kur likties.
BET, es dzīvošu pie senčiem un mēģināšu atrast sevi. gan jau, ka tajās kastēs, kur noglabāti mani vecie krāmi, ir palicis kaut kas no manis. jo zini, lai arī cik āsam man likās esam vīrieša mājas, es sevi esmu normāli nomocījusi un izkropļojusi. es vairs nezinu pilnīgi neko- patīk/nepatīk, garšo/negaršo.... man nav ne jausmas, kas ir tās lietas, kuras varu nosaukt par savām. aaaarrgh!
šodien periodiski pinkšķu visu dienu. un man ellīgi sāp, ka tas otrs cilvēks uzliek pimpi un izliekas neredzam. bet varbūt arī nemaz neredz? es vairs negribu justies kā mūžīgais parādnieks, jo sajūta tiešām ir tāda. es tikai dodu, dodu, dodu un pretī nesaņemu neko. labi, es saņemu mazāk kā vēlētos. man nepietiek. un man ir apnicis censties. un es vairs nemāku smaidīt pa īstam. un es nesaprotu, kāpēc mana sirds izmet asinis ar tādām sāpēm. redzi, manos vārdos ir pārāk daudz priedēkļa 'ne-'.
nošaujiet mani, lūdzu? es vairs negribu izturēt, man visa ir mazliet par daudz. es to fiziski nespēju, un emocionāli vēl mazāk.
mana vecmāmiņa ir dārzenis. un es to nesaku kā kaut ko sliktu. viņa tiešām ir dārzenis. un viņa vairs nedzīvos ilgi. un es to nespēju pieņemt, ak kungs, kā es pārdzīvošu. un es tagad jūtos tā jocīgi, jo it kā sēžu un gaidu, kaut arī negribu, lai tas jebkad notiek. māte teica, ka pirmo reizi mūžā redzēja vectēvu raudam. un es nezinu, kuru man žēlot vairāk. un es negribu iet uz bērēm. ja ar nāvi kā tādu man vēl nav sevišķi lielu problēmu, tad bēres mani freaks out! tāpat kā ar kāzām. man (it kā) patīk mīlestība, bet kāzas mani freaks out.
un ja es turpināšu būt miskaste, tad es tik daudz palaidīšu garām!
jāāāā, es jūtos drausmīgi. man vārās iekšas un es nezinu, kur likties.
BET, es dzīvošu pie senčiem un mēģināšu atrast sevi. gan jau, ka tajās kastēs, kur noglabāti mani vecie krāmi, ir palicis kaut kas no manis. jo zini, lai arī cik āsam man likās esam vīrieša mājas, es sevi esmu normāli nomocījusi un izkropļojusi. es vairs nezinu pilnīgi neko- patīk/nepatīk, garšo/negaršo.... man nav ne jausmas, kas ir tās lietas, kuras varu nosaukt par savām. aaaarrgh!
šodien periodiski pinkšķu visu dienu. un man ellīgi sāp, ka tas otrs cilvēks uzliek pimpi un izliekas neredzam. bet varbūt arī nemaz neredz? es vairs negribu justies kā mūžīgais parādnieks, jo sajūta tiešām ir tāda. es tikai dodu, dodu, dodu un pretī nesaņemu neko. labi, es saņemu mazāk kā vēlētos. man nepietiek. un man ir apnicis censties. un es vairs nemāku smaidīt pa īstam. un es nesaprotu, kāpēc mana sirds izmet asinis ar tādām sāpēm. redzi, manos vārdos ir pārāk daudz priedēkļa 'ne-'.
nošaujiet mani, lūdzu? es vairs negribu izturēt, man visa ir mazliet par daudz. es to fiziski nespēju, un emocionāli vēl mazāk.
mana vecmāmiņa ir dārzenis. un es to nesaku kā kaut ko sliktu. viņa tiešām ir dārzenis. un viņa vairs nedzīvos ilgi. un es to nespēju pieņemt, ak kungs, kā es pārdzīvošu. un es tagad jūtos tā jocīgi, jo it kā sēžu un gaidu, kaut arī negribu, lai tas jebkad notiek. māte teica, ka pirmo reizi mūžā redzēja vectēvu raudam. un es nezinu, kuru man žēlot vairāk. un es negribu iet uz bērēm. ja ar nāvi kā tādu man vēl nav sevišķi lielu problēmu, tad bēres mani freaks out! tāpat kā ar kāzām. man (it kā) patīk mīlestība, bet kāzas mani freaks out.
un ja es turpināšu būt miskaste, tad es tik daudz palaidīšu garām!
sestdiena, maijs 7
black&yellow
es pat nezinu, ko teikt...
vakar bija āsam dienas iesākums- aizbraucu uz āģīti, apskatīju savu topošo riteni, pabazarēju ar čaļiem un tā. braucu mājās ar trolejbusu garām olimpijai un skatos, ka man zvana andris. pie sevis vēl nodomāju- gan jau, ka viņš prasīs, vai nezinu kaut ko par jāņa atrašanās vietu vai tādā garā. bet nē... 'man ir skumjas ziņas'. pirmais, ko es spēju pateikt bija 'wtf?!' un tad n-tās reizes pārjautāju, vai tas ir nopietni.
ja es agrāk (arī visu to laiku, kamēr viņš skaitījās pazudis) dirsu, ka tādiem čaļiem kā jānis vienmēr paveicas un viņi vienmēr izķepurojas, tad tagad es esmu burtiski 'uz dirsas'. izrādās, ka veiksme ir kuce
es protams, netaisos te būt liekule- viņš man nebija nekāds labākais draugs, man tas cilvēks krita uz nerviem ar savu bravūrīgo uzvedību, bet neviens ko tādu nav pelnījis. un man ir ārkārtīgi žēl. tomēr čalim tikai 19 gadu.
bet jā, sajūta ir jocīga. man nāve parasti nav sagādājusi nekādas nepatīkamas sajūtas, tas ir dabiski un normāli, cilvēki mirst un tā. arī skatoties visus tos degpunktus un tādā garā, nekad īpašas sajūtas nav izraisījušas kriminālziņas par negadījumos cietušiem jauniešiem, pazušanas gadījumiem vai pāragrām nāvēm. bet, zini, kad runa ir par pazīstamu cilvēku, tad paliek tiešām jocīgi. pēkšņi liekas, ka visas tās lietas notiek pa īstam. arī es varētu iekļūt autoavārijā, noslīkt vai tikt izvarota, lai arī cik pārliecināta justos, ka tas nekad nenotiks.
šovakar pēc idejas man būtu jāballējas un tā, bet es, šķiet, to morāli nespēšu. viss tas sviests mani ir traumējis. visu laiku domāju par to, kas pie velna varēja notikt, lai beigtos šādi. jā, labi, mans onkulis pirms kādiem trim gadiem arī noslīka, jo viņš bija vecs un ar vāju sirdi, piedzēries un iekrita upes gultnes bedrē (vai kā to lietu sauc), brienot pēc āķa, kurš bija kaut kur iepinies. to es saprotu- viņš bija dzēris, satraucās un neizturēja viņa sirds. plus vēl viņa pudeles brāļi bija pidari un neviens nepalīdzēja. bet jāņa gadījumu es tiešām nesaprotu.
un es visu laiku cenšos nevizualizēt, kā šobrīd jūtās un izskatās jāņa māte.
sargiet savas pakaļas, tautieši! arī laimes krekliņa īpašniekiem gadās hujņa
vakar bija āsam dienas iesākums- aizbraucu uz āģīti, apskatīju savu topošo riteni, pabazarēju ar čaļiem un tā. braucu mājās ar trolejbusu garām olimpijai un skatos, ka man zvana andris. pie sevis vēl nodomāju- gan jau, ka viņš prasīs, vai nezinu kaut ko par jāņa atrašanās vietu vai tādā garā. bet nē... 'man ir skumjas ziņas'. pirmais, ko es spēju pateikt bija 'wtf?!' un tad n-tās reizes pārjautāju, vai tas ir nopietni.
ja es agrāk (arī visu to laiku, kamēr viņš skaitījās pazudis) dirsu, ka tādiem čaļiem kā jānis vienmēr paveicas un viņi vienmēr izķepurojas, tad tagad es esmu burtiski 'uz dirsas'. izrādās, ka veiksme ir kuce
es protams, netaisos te būt liekule- viņš man nebija nekāds labākais draugs, man tas cilvēks krita uz nerviem ar savu bravūrīgo uzvedību, bet neviens ko tādu nav pelnījis. un man ir ārkārtīgi žēl. tomēr čalim tikai 19 gadu.
bet jā, sajūta ir jocīga. man nāve parasti nav sagādājusi nekādas nepatīkamas sajūtas, tas ir dabiski un normāli, cilvēki mirst un tā. arī skatoties visus tos degpunktus un tādā garā, nekad īpašas sajūtas nav izraisījušas kriminālziņas par negadījumos cietušiem jauniešiem, pazušanas gadījumiem vai pāragrām nāvēm. bet, zini, kad runa ir par pazīstamu cilvēku, tad paliek tiešām jocīgi. pēkšņi liekas, ka visas tās lietas notiek pa īstam. arī es varētu iekļūt autoavārijā, noslīkt vai tikt izvarota, lai arī cik pārliecināta justos, ka tas nekad nenotiks.
šovakar pēc idejas man būtu jāballējas un tā, bet es, šķiet, to morāli nespēšu. viss tas sviests mani ir traumējis. visu laiku domāju par to, kas pie velna varēja notikt, lai beigtos šādi. jā, labi, mans onkulis pirms kādiem trim gadiem arī noslīka, jo viņš bija vecs un ar vāju sirdi, piedzēries un iekrita upes gultnes bedrē (vai kā to lietu sauc), brienot pēc āķa, kurš bija kaut kur iepinies. to es saprotu- viņš bija dzēris, satraucās un neizturēja viņa sirds. plus vēl viņa pudeles brāļi bija pidari un neviens nepalīdzēja. bet jāņa gadījumu es tiešām nesaprotu.
un es visu laiku cenšos nevizualizēt, kā šobrīd jūtās un izskatās jāņa māte.
sargiet savas pakaļas, tautieši! arī laimes krekliņa īpašniekiem gadās hujņa
ceturtdiena, maijs 5
lucky 5
labrīt! man vēl žūst mati un dziest kafija, tāpēc es izmantoju brīdi, kamēr vēl neesmu skolā un izdomāju šeit kaut ko mazliet iedirst. oh, happy day!
bet jā, ir pagājušas tieši 40 dienas, kopš man ir jaunas mājas. es vēl neesmu atklājusi visus plusus un bonusus, kāpēc dzīvot prom no senčiem ir āsam, bet tas noteikti ir āsam. pāris lietas gan es varu nosaukt. pirmkārt, ir āsam, ja neviens neaizrāda par to, ka ūdens proporcija ar pienu, taisot rīta kafiju, ir 50:50. nopietni, par to man matīsielā mēdza piesieties. otrkārt, ir āsam no rīta stāvēt uz balkona un pīpēt (vispār pīpēt ir diezgan āsam). treškārt, es varu savus sūdus izmētāt pa visu dzīvojamo platību (kura mums ir graujoši liela) un neviens man par to nepiesienas. jā, labi, vīrietis dažreiz čīkst, bet nekārtības un haosa sataisīšanas ziņā viņš krietni pārsit mani un jūs visus kopā. ceturtkārt, ir āsam aiziet ciemos pie senčiem un papļāpāt (ja vien man kāds nesāk par kaut ko piesieties). un brīdī, kad jūti, ka sāc kasīties, vienkārši pasaki 'čau' un ej mājās. āsām! :)
bet jā, es īsti nesaprotu, vai šorīt es vienkārši sāku justies normāli, vai tas ir no kafijas. man sāk krist uz nerviem, ka apkārt ir tik depresīvi cilvēki. visiem (nu labi, lielai daļai)ir kaut kādas epic problēmas un sāpītes. jā, es pati arī neesmu nekāda saulīte jau divas nedēļas vai pat vairāk, bet man tam ir tiešām labs attaisnojums- sasodīts, man mirst vecmāmiņa, sasodīts, es čakarēju attiecības, sasodīts, man ir problēmas ar prātu.
khm... jā... un tagad es saprotu, ka es tiešām spēju būt ļoti egoiste. visiem tiem cilvēkiem, kuri depresojas un mēģina sevi nogalināt 1568999 dažādos veidos, arī noteikti ir savi tik pat nopietnie iemesli. bet zini, kad tev ir sūdīgi un visiem citiem apkārt arī ir sūdīgi, tev paliek dubultā vai pat trubultā sūdīgi.
es dusmojos, jā. un man zajebal būt pūslim un visu laiku bičoties! bet to ir grūti kontrolēt
es gribēju pastāstīt, cik tieši smieklīga ir mana māte. vakar mēs sēdējām un skatījāmies UgunsGrēku (jā, tieši tik lame es vakar biju). un brīdī, kad kaut kāda tante no tā seriāla nomainīja virtuvē esošo kalendāru pret apdrošināšanas 'if' kalendāru, mana māte plūca ārā no galvas matus un gandrīz sāka raudāt, un bļāva 'vot, maitas! ielīduši arī te!!!' vai kaut ko tādu. tas tik bija skats! viņa tiešām krīt un ceļas par apdrošināšanas firmu, kurā strādā. visiem radiem bieži vien tiek piedāvāts apdrošināt auto. un, kad kādam notiek kaut kas slikts, viņa vienmēr gudri saka 'vajadzēja apdrošināt'. haha, viņa ir lieliska! :D
un sencis regulāri ņirgājas par mani un piedāvā finansiāli palīdzēt, piemēram, vakar viņš man centās piešūt savu tukšo alus pudeli :D
bet jā, man ir jāskrien uz skolu.
es jūtos okej, paldies, pekauši.
lai jums laimīgi!
bet jā, ir pagājušas tieši 40 dienas, kopš man ir jaunas mājas. es vēl neesmu atklājusi visus plusus un bonusus, kāpēc dzīvot prom no senčiem ir āsam, bet tas noteikti ir āsam. pāris lietas gan es varu nosaukt. pirmkārt, ir āsam, ja neviens neaizrāda par to, ka ūdens proporcija ar pienu, taisot rīta kafiju, ir 50:50. nopietni, par to man matīsielā mēdza piesieties. otrkārt, ir āsam no rīta stāvēt uz balkona un pīpēt (vispār pīpēt ir diezgan āsam). treškārt, es varu savus sūdus izmētāt pa visu dzīvojamo platību (kura mums ir graujoši liela) un neviens man par to nepiesienas. jā, labi, vīrietis dažreiz čīkst, bet nekārtības un haosa sataisīšanas ziņā viņš krietni pārsit mani un jūs visus kopā. ceturtkārt, ir āsam aiziet ciemos pie senčiem un papļāpāt (ja vien man kāds nesāk par kaut ko piesieties). un brīdī, kad jūti, ka sāc kasīties, vienkārši pasaki 'čau' un ej mājās. āsām! :)
bet jā, es īsti nesaprotu, vai šorīt es vienkārši sāku justies normāli, vai tas ir no kafijas. man sāk krist uz nerviem, ka apkārt ir tik depresīvi cilvēki. visiem (nu labi, lielai daļai)ir kaut kādas epic problēmas un sāpītes. jā, es pati arī neesmu nekāda saulīte jau divas nedēļas vai pat vairāk, bet man tam ir tiešām labs attaisnojums- sasodīts, man mirst vecmāmiņa, sasodīts, es čakarēju attiecības, sasodīts, man ir problēmas ar prātu.
khm... jā... un tagad es saprotu, ka es tiešām spēju būt ļoti egoiste. visiem tiem cilvēkiem, kuri depresojas un mēģina sevi nogalināt 1568999 dažādos veidos, arī noteikti ir savi tik pat nopietnie iemesli. bet zini, kad tev ir sūdīgi un visiem citiem apkārt arī ir sūdīgi, tev paliek dubultā vai pat trubultā sūdīgi.
es dusmojos, jā. un man zajebal būt pūslim un visu laiku bičoties! bet to ir grūti kontrolēt
es gribēju pastāstīt, cik tieši smieklīga ir mana māte. vakar mēs sēdējām un skatījāmies UgunsGrēku (jā, tieši tik lame es vakar biju). un brīdī, kad kaut kāda tante no tā seriāla nomainīja virtuvē esošo kalendāru pret apdrošināšanas 'if' kalendāru, mana māte plūca ārā no galvas matus un gandrīz sāka raudāt, un bļāva 'vot, maitas! ielīduši arī te!!!' vai kaut ko tādu. tas tik bija skats! viņa tiešām krīt un ceļas par apdrošināšanas firmu, kurā strādā. visiem radiem bieži vien tiek piedāvāts apdrošināt auto. un, kad kādam notiek kaut kas slikts, viņa vienmēr gudri saka 'vajadzēja apdrošināt'. haha, viņa ir lieliska! :D
un sencis regulāri ņirgājas par mani un piedāvā finansiāli palīdzēt, piemēram, vakar viņš man centās piešūt savu tukšo alus pudeli :D
bet jā, man ir jāskrien uz skolu.
es jūtos okej, paldies, pekauši.
lai jums laimīgi!
Abonēt:
Ziņas (Atom)