iedodavansu

man besī, ka visa kompīša klaviatūra ir pilna ar tabaku, pelniem un zaļiem krikumiem, MAN BESĪ!
liekas, ka nobeigšos. klepoju kā tāda septiņdesmitgadīga smēķētāja, deguns nepārtraukti kliedz pēc salvetēm un kaklā ir smilšpapīra sajūta. burvīgi, tiešām. tāds jauks pavasaris
šonakt sapņoju trakas lietas. atkal kaut kāda asa sižeta šīze. mūs gribēja novākt kaut kāds traks čalis lielveikalā. izmisīgi pārvietojāmies pa visu milzīgo ēku ar liftiem (tas droši vien manu vakardienas gaiļezera liftu piedzīvojumu dēļ). nenormālas bailes bija. un tad, otrajā cēlienā, sapņoju, kā mana māsa pakārās. viss jau būtu tā, kā normālā pašnāvībā pieklājas, tikai jocīgas sajūtas.
šodien nav mana diena, galīgi nav. esmu sacepusies un labi saprotu, kāpēc. tik pat labi saprotu, ka pati esmu pie tā vainīga. bet nu labi

un vispār man ir sajūta, ka notiek tieši tas pats, kas pirms diviem gadiem. un laiks ir tieši tas pats, stress un citas sajūtas tās pašas. trešdienas vakarā stāvēju pie gaiļezera, gaidīju autobusu un pārskrēja nenormāls aukstuma vilnis. bet gan jau, ka no ūdens plaušās neviens nemirst, haha. es vienkārši esmu sākusi pārāk daudz baidīties

veiksmītes, murmuļi

čakars-hujakars

ah, es visu laiku čakarējos. vīrietis smejas, ka mans garastāvoklis mainās ik pēc pusstundas. tipa pusstundu klinta ir priecīga un dara muļķības, pusstundu galīga sēne un dusmojas. un tā uz riņķi visas dienas garumā

BET! es šodien biju matīsielā. un tur bija jauki. mātīte iemācījusies garšīgāk gatavot (vai arī vienkārši grieķu salātus ir diezgan grūti sadirst), tētis palicis vēl smieklīgāks un māsa vienkārši ir wild cat un stāsta trakas lietas. un es priecājos, ka tagad, kad satieku viņus daudz retāk, man viņi patīk daudz labāk! pat senču suns vairs nav tik kaitinošs. un ir jauki, ka pasaki mātītei par aizkritušo austiņu un viņa atceras par tiem maniem īpašajiem pilieniem, kurus man ārsts kaut kad izrakstīja tieši šādiem gadījumiem. un viņa iedod man to pudelīti. un es aiz laimes čurāju biksēs, jo, nu, man patīk zāles

tomātiņi uz palodzes nīkuļo. mums vienkārši ir pārāk maza palodze un nav kur tos visus salikt. būtu jāizstāda tie pa vienam stādiņam podiņā (improvizētā- no kolas pudelēm vai piena pakām), bet nav kur likt tik daudz podiņu. laikam mazliet pārcentāmies ar tiem tomātiem. ja kādam vajag smukus stādiņus, dodiet ziņu, uzdāvināšu ar milzu prieku :)

bet vispār ir forši, ja ir balkons. šodien tur žūst mans dvielis un segas pārvalks. dažas dienas atpakaļ sēdējām tur galīgi priecīgi un taisījām turbo-papīra lidmašīnas. un vēl vienā rītā es tur sēdēju, dzēru kafiju un pīpēju. sasodīti labi, kad ir balkons!


rīt darbs. vīrietis nebūs pa nakti mājās laikam. bet svētdien aizbraukšu uz (p)inčukalnu pie radiņiem. (Daina, ja tu esi kaut kur te, gaidi ziņu!)

piedod mums, jel, piedodiet

eu, un tu zini, cik āsam ir sēdēt tajā ķīniešu/japāņu lietiņā kongresa parkā un pīpēt?!

atkal lieliski pavadīta diena, šoreiz ar māsu. nokārtotas naudas lietas, dahuja pīpēts, iemācījos uzticēties biedram. tagad sēžu mājās, čilloju un klausos baložus. vēl priekšā četras lieliskas brīvdienas, kuras nepavadīšu mājās! piektdien ceru pastrādāt, sestdien arī. un tad būs normāli piķis, lai paballētos.

tikai visu mazliet traucē doma, ka visas dienas, kuras pēdējā laikā bijušas lieliskas, pavadītas šķirti no vīrieša. bet pohuj, es gribu izbaudīt prieku, nevis gruzīties. man kādam laikam pietiks hujņu

man gribas tikt uz kādas mājas jumta vasaras vakarā ap septiņiem/astoņiem. un gribas dabūt riteni. un gribas pašai savu suni. un gribas, lai viss izdodas ar dzīvokli. un gribas, lai vasara ir vēl mazliet labāka par iepriekšējo. un vispār man beidzot viskautko gribas.


manam zirgam
iemauktus nelieciet
sāks viņš kliegt
skaļi
sargi tad
mani

un vispār... viss ir daudz labāk, kad neesi skaidrā.

es gribu uz mājām, uz matīsa ielu, jo es zinu, ka tur ir zāļu skapītis un ar divām saujām man parasti pietiek. man vārās iekšas un es gribu paslēpties, aizmigt, nepamosties. vienalga ko, tiešām

un tagad, kad man it kā ir viss, ko es jebkad varētu vēlēties, kad atrodos vietā un laikā, kur vienmēr esmu gribējusi atrasties, kad pamazām tuvojos tam, kas būs galīgs prieks, ja būšu pacietīga, es tomēr atļaujos justies slikti un par kaut ko gruzīties. jēēēziņ! un tā ir gandrīz katru otro dienu.

es laikam esmu briesmīgs cilvēks. un es nesaprotu, ko es daru nepareizi. un es nesaprotu, kāpēc lieku citiem justies kā mēsliem. laikam man vieglāk ir noskatīties, kā sāp citiem nekā izciest to visu pašai. jo, saproti, brīdī, kad redzi kādu salūstam, nav skumjas vai sāpes, bet dusmas. un tādas, kas uzlādē. bet no otras puses- tajā brīdī salūstu pati un esmu gatava atdot sevi visu, lai tikai tas otrs jūtas labi. viss ir atkarīgs no pretī esošā cilvēka. patiesībā, es vienmēr esmu bijusi atkarīga no pretī esošā cilvēka.

es vienkārši nezinu kur likties

grūtumiņš

uznāca kaut kāds bēdīgais. es nespēju palikt viena, nāk virsū visādas stulbas domas un sajūtas. dammmmiiiit
bet vispār man dzīvojas labi, tā, ka tiešām labi.
un, zini, man pietrūkst mammīte. un ne jau tā, kas palika matīsielā, bet tāda iedomu perfektā mammīte. lai gan šobrīd man pietiktu arī ar savējo. man vienkārši kāds trūkst. un es gribu vīrieti mīļoto mājās. ĻOTI! man nepatīk, ka cilvēkiem ir jāstrādā.
būs labi, būs. vienmēr ir