viss notiek pārāk ātri. man pat īsti nav neviena brīža, lai apsēstos un vienkārši izraudātu visu, kas sakrājies nedēļas laikā.
ir neiedomājami grūti atrasties mājās, atrasties vispār jebkur. katru reizi, kad ieraugu mammu, salūstu. man nav ne jausmas, ko tādos brīžos teikt. es nemāku būt... noderīga?

un es tik ļoti negribu būt bērēs. es negribu redzēt visus radus raudam, tas ir pārāk intīmi. un es negribu, lai viņi redz mani. bet tajā pašā laikā es jūtos tik negodīga pret sevi, kad turos rāmjos, savaldos. neciešami

es gribu izkliegt iekšas.

es nespēju atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu to, cik slikti ir.
cik ilgi tā vēl būs? cik?
sabīne man teica, ka tā sāpe varbūt ar laiku kļūs mazāka, bet paliks ilgi. cik ir ilgi?!