fuj... gigantisks fuj. senči istabā tukšo grādīgo, kas ir normāli pretīgi. man ir šausmīgas dusmas. un tā katru vakaru. cik var!?
klaviatūra nestrādā labi, sprūst pogas un es nevaru rakstīt vienu burtu. dusma, tik gigantiska. dusma. un es nevaru normāli urakstīt vārdus. aibal! es domāju, ka tu saproti, kurš burts man nestrādā. es varbūt atkal visu pārspīlēju. man riebjas iema, normāli riebjas!!! tagad viss ir dirsā. mājās ir taupības laiks, kapeikas skaitam. pietam vājprātīgi salst. tik ļoti, ka nejūtu kāju pirkstiņus.
nošauties, vienkārši ņemt un nošauties.
es, protams, nevēlos nevienu vainot šajā situācijā, ja, bet kāds čista ir vainīgs. un tas ir cilvēks, kurš visu dienu guļ istabā vai piš datoru. un man ir dusmas!
viņu istabā smird pēc spirta, pēc izelpota spirta. un man īstenībā ir ļoti bail. un es kopēju z burtu no interneta lapas. cik jobani ir tas?!
es nezinu, cik ilgi tā turpināsies...
es eju pīpēt. ļoti. tagad gribas biedru un viņa zaļos prieciņus. bet rīt ir piektdiena un kabinets! man vajag, vajag, vajag!!!
un ej ellē, ja tev kaut kas nepatīk, labi, mincīt?
(ne jau tu, tevi es mīlu)
ceturtdiena, janvāris 28
pirmdiena, janvāris 25
lazy sviesta muša
viss ir smuki sakārtots. nē. ne jau istaba, te joprojām ir neprātīgs bardaks, kara lauks, gatavā Vjetnama. bet tas nekas, jo tā es jūtos labi, tā es varu atrast savas lietas. nekārtība ir mana kārtība.
austiņa ir smuki sakārtota, nu labi, gandrīz. jāiziet vēl trīs dienu antibiotiku kurss, trīsdienu "citas tabletes" kurss, ziedīte jāsmērē vēl kādas piecas dienas. nu tā. bet dzīvotājs būšu. tikai kaut kas nav labi ar to vienu kanālu, ar kuru man nekad nav bijis labi. kādu sešu gadu vecumā operāciju man taisīja, lai sačinītu tur visu. ai, bet ko tur daudz. viss ir bumbiņās, es drīkstu iet uz skolu. jesss
Devendra nav pametis manus dzirdes ceļus, man netraucē pat tas, ka ar vienu ausi knapi dzirdu. viņš ir pārāk labs.
un zpd man ir sakārtots. nu, patiesībā jau ir nodota tikai pieteikuma lapa un dabūts apstiprinājums. jāsāk kustināt savu resno pakaļu un jāķeras pie darba. čap, čap, kuce, čap, čap!
nepatika man viņš šodien. tik dikti ilgojos. tas nekas, rīt uztaisīšu kārtīgu pokerfeisu un paskatīšos, kā būs. gan jau, ka man nesanāks, bet es centīšos.
es dzīvoju vairāk savā galvā, nekā pa īstam. reizēm ir tik grūti atšķirt, ko esmu iedomājusies un kas ir īsts.
stāvēju humpalās, runāju ar mammu pa telefonu un bija sajūta, ka viss ir āsam. un ārā bija degošas debesis. tas laikam nozīmēja, ka rīt būs auksts, bet nekas. un manī joprojām ir tā āsam sajūta. un es uzrakstīju tik āsam domrakstu. tagad vēl viens jāuzraksta. tik āsam.
man riebjas poliklīnikas. tur var saslimt ar hipohondriju.
austiņa ir smuki sakārtota, nu labi, gandrīz. jāiziet vēl trīs dienu antibiotiku kurss, trīsdienu "citas tabletes" kurss, ziedīte jāsmērē vēl kādas piecas dienas. nu tā. bet dzīvotājs būšu. tikai kaut kas nav labi ar to vienu kanālu, ar kuru man nekad nav bijis labi. kādu sešu gadu vecumā operāciju man taisīja, lai sačinītu tur visu. ai, bet ko tur daudz. viss ir bumbiņās, es drīkstu iet uz skolu. jesss
Devendra nav pametis manus dzirdes ceļus, man netraucē pat tas, ka ar vienu ausi knapi dzirdu. viņš ir pārāk labs.
un zpd man ir sakārtots. nu, patiesībā jau ir nodota tikai pieteikuma lapa un dabūts apstiprinājums. jāsāk kustināt savu resno pakaļu un jāķeras pie darba. čap, čap, kuce, čap, čap!
nepatika man viņš šodien. tik dikti ilgojos. tas nekas, rīt uztaisīšu kārtīgu pokerfeisu un paskatīšos, kā būs. gan jau, ka man nesanāks, bet es centīšos.
es dzīvoju vairāk savā galvā, nekā pa īstam. reizēm ir tik grūti atšķirt, ko esmu iedomājusies un kas ir īsts.
stāvēju humpalās, runāju ar mammu pa telefonu un bija sajūta, ka viss ir āsam. un ārā bija degošas debesis. tas laikam nozīmēja, ka rīt būs auksts, bet nekas. un manī joprojām ir tā āsam sajūta. un es uzrakstīju tik āsam domrakstu. tagad vēl viens jāuzraksta. tik āsam.
man riebjas poliklīnikas. tur var saslimt ar hipohondriju.
ceturtdiena, janvāris 21
kas ir tas kas ir tas kas sāp?
āūč. tu nespēj iedomāties, kas tās ir par sāpēm. nu labi, varbūt arī spēj, bet man ir tā doma, ka man vienīgajai sāp TIK ļoti. ausu sāpes ir sāpīgākās sāpes uzreiz aiz salauztas sirsniņas. gulēju gultā četras stundas, samirkusi asarās, jo vienkārši nespēju paciest. un es dusmojos, ka mamma mani nepažēlo, raudiens nāk vēl vairāk. tāda bērnišķīgā vēlmīte. kad biju maza, mamma sēdēja pie gultas, glaudīja galvu un teica, ka "viss būs labi, saulīt". un kur tagad ir tie vārdi. man pietrūkst mammas, lai gan viņa ir tepat dzīvoklī. es saviem bērniem tā nekad nedarīšu. es būšu supermamma, kura vienmēr uzliks plāksterīti, paturēs matiņus, kamēr mazais vems, noslaucīs puņķaino deguntiņu. atkal asaras kā pupas birst. bet labi, ka varu atļauties būt ņuņņa.
negribu rīt skolu, neko negribu.
btw, Streiča jaunā filma ir acīm tīkama. tāda streiķiska. un biedrs jauki smaržo kinoteātrī. un filmas laikā spēlēt īkšķu spēli, tik jauki, ņamņamņam.
man iedūrās austiņās, atkal.
negribu rīt skolu, neko negribu.
btw, Streiča jaunā filma ir acīm tīkama. tāda streiķiska. un biedrs jauki smaržo kinoteātrī. un filmas laikā spēlēt īkšķu spēli, tik jauki, ņamņamņam.
man iedūrās austiņās, atkal.
pirmdiena, janvāris 18
these boots are made for walking
man ir labākie zābaki pasaulē! labākie, labākie, labākie! iepirkšanās prieks ir labāks par seksu! (nu labi, nē)
dīdos krēslā un dziedu līdzi Devendra Banhart. viņš joprojām ir mans dievs, viens no daudziem. šodien topa dziesma ir Feel just like child. tik jauki. un es pielecu kājās un dancoju ar saviem lieliskajiem zābakiem! āāāh, manī ir tāds prieciņš. un mincīti satiku. un viss ir jauki. man pat nevajag zaļos prieciņus, lai būtu labilabi. dažiem gan vajadzētu, lai gan nekad nedomāju, ka teikšu "biedram vajag zaļo", jo viņam tie prieciņi ir pārāk daudz, bet šodien viņš bija kakains. pārāk garš teikums. es pat nezinu šitam teikuma veidu.
Devendra ir tik skaists. āāāh.
še, papriecājies!
skaistums. goda vārds. apēst viņu!
dīdos krēslā un dziedu līdzi Devendra Banhart. viņš joprojām ir mans dievs, viens no daudziem. šodien topa dziesma ir Feel just like child. tik jauki. un es pielecu kājās un dancoju ar saviem lieliskajiem zābakiem! āāāh, manī ir tāds prieciņš. un mincīti satiku. un viss ir jauki. man pat nevajag zaļos prieciņus, lai būtu labilabi. dažiem gan vajadzētu, lai gan nekad nedomāju, ka teikšu "biedram vajag zaļo", jo viņam tie prieciņi ir pārāk daudz, bet šodien viņš bija kakains. pārāk garš teikums. es pat nezinu šitam teikuma veidu.
Devendra ir tik skaists. āāāh.
še, papriecājies!
skaistums. goda vārds. apēst viņu!
sestdiena, janvāris 16
lai Naukšēnos skan disko!
(iedomāsimies, ka šeit es ierakstu, cik ļoti man reizēm riebjas daži. te es izkliedzu to, ko nekad nespētu uzrakstīt vai pateikt, jo es varētu nožēlot, un man riebjas nožēlot. trīs nejauki vārdi)
ķimerēšanās diena. nu, un bērnu diena arī. mazo palaidni divas stundas skatīju un sadomājos, ka gribu dēliņu. ej kāst, kas ar mani notiek?! bet ir tik jauki sēdēt uz palodzes un stāstīt, ko mēs redzam ārā. un ir tik jauki spēlēt cirku.
es gribu būt maza. nu, maza- maza.
man ir jauna drēbju vieta. nu, labi, nav nemaz tik jauna. no māsas vecāku kāzām saglabājusies pūrlāde. tik jauki. sataisīju smaržu maisiņus no tējām un sametu pie savām lupatām. ņammīgi smaržos. man liekas, ka tad, kad vākšos no šejienes prom, es ņemšu to lādi līdzi. man dzīvoklī būs īpašs stūris, kur to nolikšu. tajā glabāsies mani svarīgie sīkumi. šodien to izdomāju, kad pārnesu pūrlādi blakus savai gultai. man vienmēr ir patikusi tā lietiņa.
skatījos uz suni un izdomāju, ka tas ir labākais suns pasaulē. viņa ir lieliska. un atgādina to citplanētieti no Lilo un Stiča multenes tagad.
*vispār šobrīd man ir labi, bet nekad nevar zināt, kā būs pēc minūtes.
vakarvakars bija labs! ojā. mājās nākot man un daksim piesējās vīrs ar nazi. kā labvēlīgā tipa dziesmā. /suns krāmē savas ķepas man klēpī, jaukumiņš/ sākumā šausmīgi sabijos, bet pēc tam pat izspļāvu joku, ka "jā, taisnība, šis rajons ir bīstams. te cilvēki ar nažiem nāk ielās klāt". vīrietis pasmējās un teica, lai draugiem.lv sadaļā pameklēju grupu "Titāniks". bet es kaut kur lasīju vai dzirdēju, ka smadzenes notikumus vērtē pēc pirmā iespaida un pēdējā iespaida starpības vai kaut kā tā. man šķiet, ka vakarvakars bija vesels, pozitīvs skaitlis.
suns šņākuļo klēpī, viņai sirsniņa dreb. varbūt man nemaz nevajag kaķi.
(man nepatīk, ka cilvēki bieži piemin, ka draudzējos ar nepareizo māsu.)
par to, kas ir iekavās, mēs joprojām nerunājam.
hate ya joprojām, bet jūtos forši
ķimerēšanās diena. nu, un bērnu diena arī. mazo palaidni divas stundas skatīju un sadomājos, ka gribu dēliņu. ej kāst, kas ar mani notiek?! bet ir tik jauki sēdēt uz palodzes un stāstīt, ko mēs redzam ārā. un ir tik jauki spēlēt cirku.
es gribu būt maza. nu, maza- maza.
man ir jauna drēbju vieta. nu, labi, nav nemaz tik jauna. no māsas vecāku kāzām saglabājusies pūrlāde. tik jauki. sataisīju smaržu maisiņus no tējām un sametu pie savām lupatām. ņammīgi smaržos. man liekas, ka tad, kad vākšos no šejienes prom, es ņemšu to lādi līdzi. man dzīvoklī būs īpašs stūris, kur to nolikšu. tajā glabāsies mani svarīgie sīkumi. šodien to izdomāju, kad pārnesu pūrlādi blakus savai gultai. man vienmēr ir patikusi tā lietiņa.
skatījos uz suni un izdomāju, ka tas ir labākais suns pasaulē. viņa ir lieliska. un atgādina to citplanētieti no Lilo un Stiča multenes tagad.
*vispār šobrīd man ir labi, bet nekad nevar zināt, kā būs pēc minūtes.
vakarvakars bija labs! ojā. mājās nākot man un daksim piesējās vīrs ar nazi. kā labvēlīgā tipa dziesmā. /suns krāmē savas ķepas man klēpī, jaukumiņš/ sākumā šausmīgi sabijos, bet pēc tam pat izspļāvu joku, ka "jā, taisnība, šis rajons ir bīstams. te cilvēki ar nažiem nāk ielās klāt". vīrietis pasmējās un teica, lai draugiem.lv sadaļā pameklēju grupu "Titāniks". bet es kaut kur lasīju vai dzirdēju, ka smadzenes notikumus vērtē pēc pirmā iespaida un pēdējā iespaida starpības vai kaut kā tā. man šķiet, ka vakarvakars bija vesels, pozitīvs skaitlis.
suns šņākuļo klēpī, viņai sirsniņa dreb. varbūt man nemaz nevajag kaķi.
(man nepatīk, ka cilvēki bieži piemin, ka draudzējos ar nepareizo māsu.)
par to, kas ir iekavās, mēs joprojām nerunājam.
hate ya joprojām, bet jūtos forši
trešdiena, janvāris 13
sa-bru-kums
un tiešām, viss brūk.
dusmojos klusi, tā pavisam klusiņām. man jau vieglāk nekļūs, ja bojāšu visu kādam citam.
es negribu ārstu, ļoti negribu. lai arī kas man būtu, gan jau, ka līdz saviem 30 es izvilkšu. man ir paniskas bailes. domās atkārtoju, ka nekas traks jau nav, bet sirds sažņaudzas un čušššš. un es vienkārši nezinu, ko darīt. man negribas runāt ar cilvēkiem par savām lietām. mana māte vainīga, jo nav iemācījusi man sarunāties. mēs vispār nerunājam. katru otro vakaru tikai tāds neveikls "kā gāja skolā?" un "kā tev darbā?".
atradu mazu inspireišn.
dusmojos klusi, tā pavisam klusiņām. man jau vieglāk nekļūs, ja bojāšu visu kādam citam.
es negribu ārstu, ļoti negribu. lai arī kas man būtu, gan jau, ka līdz saviem 30 es izvilkšu. man ir paniskas bailes. domās atkārtoju, ka nekas traks jau nav, bet sirds sažņaudzas un čušššš. un es vienkārši nezinu, ko darīt. man negribas runāt ar cilvēkiem par savām lietām. mana māte vainīga, jo nav iemācījusi man sarunāties. mēs vispār nerunājam. katru otro vakaru tikai tāds neveikls "kā gāja skolā?" un "kā tev darbā?".
atradu mazu inspireišn.
otrdiena, janvāris 12
where the fuck is my soulmate?!
klausos Pink Water. kaut kā ļoti sagribējās Placebo un Molko. šķiet, ka noklausīšos arī Special Needs un Sleeping With Ghosts.
vispār ir diezgan pretīgi. svētdienas naktī skrēju uz tualeti vemt, bet nesanāca. arī šonakt es sēdēju pie poda, bet nekas nesanāca. skolā sēžu un ik pa laikam ir bail atvērt muti vai vispār elpot, jo liekas, ka apvemšu visu un visus. bet nekas nenotiek. TIK pretīgi.
vispār man ir sajūta, ka drīz nomiršu, jo visādas huiņas uzradušās, piemēram, man sāp iekšā ausīs, sajūta, it kā tās augtu ciet, salst labās rokas plaukstas virspuse, un salst tā, ka pilnīgi sāp. reizēm man sāp kauli, un es vienkārši sāku dauzīt savu roku vai kāju vai normāli iekožos gaļā. un labās kājas mazais pirkstiņš ir uzpampis normāla pi***a lielumā. wtf? protams, neaizmirsīsim, ka mani mati joprojām krīt ārā gaismas ātrumā, mana sejas āda ir sūds un vēl visādas ārkārtīgi iepriecinošas lietas. skatoties spogulī man gribas vemt vēl vairāk.
varbūt kādam nāvīgi skauda, ka biju nesalīdzināmi skaistāka par visiem citiem (jo, atzīsim, tā taču bija!) un tagad esmu nolādēta.
pie Special Needs es joprojām varētu masturbēt. nekad tā arī neesmu to izdarījusi.
un sleeping with ghosts aptuveni 0:59 man aizraujas elpa, jo tieši tur aptrūkās dziesma manā vecajā mp3. tas vienmēr bija tik bēdīgi, jo tā dziesma bez maz iesūcās iekšā smadzenēs un klitorā un tad bija tāds "fuck you!".
es ticēju un domāju, ka "soulmates never die", bet tā ir tāda diršana! viss ir tāda diršana!
mans biedrs joprojām ir gudrs cilvēks. meklējām profesijas angļu valodā un nejauši atradām "giver".
-tā būtu viena sasodīti laba profesija.
-jā, mīlestība ir skaista lieta.
-saulīt, neviens te nerunā par mīlestību.
-nu, kā? angliski taču saka "to make love".
galīgi sasmaidījos. un tiešām. mīlestība.
es jūtos šausmīgi. es rakstu šausmīgi. man riebjas skatīties spogulī. es gribu raudāt, no visas sirds.
ceru, ka esmu hipohondriķe. hāhā!
hate ya
(vnk noklausies Placebo- Sleeping With Ghosts)
sestdiena, janvāris 9
going in for the kill
čau, maziņie! man atkal viss ir bumbās. ha, es esmu debila :D
māja manā rīcībā uz divām dienām. nav ne māsas, ne senču. tā patīkami, ja tikai saltu mazāk.
es šonakt varētu izdarīt ko pilnīgi stulbu. tīksminos par šo domiņu. tikai man nav ne jausmas, kur lai suni pa nakti atstāju, ja taisos pamest šo vietu.
ha, es šorīt pamodos, un pirmais, ko izdarīju, bija fotoaparāta paņemšana un normāla pozēšana. jā, es nekaunos, bet pati sevi fotografēju. neviens mani nekad nav nofotografējis tā, kā man gribas. nu labi, ir, bet tas nav tā.
un tas, ka es fotografēju šorīt, ir laba zīme. man ir labs noskaņojums. un es joprojām mīlu to dziesmu. gaidu brīdi, kad man tā apniks, lai vairs nav jāklausās visas dienas garumā.
iešu uzpīpēt. tad dušiņu. un tad mincīti kaut kad sagaidīšu, lai skatītos filmas. protams, ja cilvēks ir lietojams, jo vakar bija piektdiena.
ā, pareizi, vakar es vasaras sievietīti auklēju. viņa ir burvīga. mazais čeburators. tā mēs viņu saucam.
māja manā rīcībā uz divām dienām. nav ne māsas, ne senču. tā patīkami, ja tikai saltu mazāk.
es šonakt varētu izdarīt ko pilnīgi stulbu. tīksminos par šo domiņu. tikai man nav ne jausmas, kur lai suni pa nakti atstāju, ja taisos pamest šo vietu.
ha, es šorīt pamodos, un pirmais, ko izdarīju, bija fotoaparāta paņemšana un normāla pozēšana. jā, es nekaunos, bet pati sevi fotografēju. neviens mani nekad nav nofotografējis tā, kā man gribas. nu labi, ir, bet tas nav tā.
un tas, ka es fotografēju šorīt, ir laba zīme. man ir labs noskaņojums. un es joprojām mīlu to dziesmu. gaidu brīdi, kad man tā apniks, lai vairs nav jāklausās visas dienas garumā.
iešu uzpīpēt. tad dušiņu. un tad mincīti kaut kad sagaidīšu, lai skatītos filmas. protams, ja cilvēks ir lietojams, jo vakar bija piektdiena.
ā, pareizi, vakar es vasaras sievietīti auklēju. viņa ir burvīga. mazais čeburators. tā mēs viņu saucam.
ceturtdiena, janvāris 7
my name is on his back
man sāp aiz kreisās acs, kaut kur iekšā galvā. šodien man sāpēja labās rokas kauls. tās bija tik krīpī sāpes. visu dienu man ellīgi sāp un salst.
un bija strīds ar māti par manu ķermeni. cik slimi ir tas? es uzskatu, ka drīkstu darīt, ko vēlos ar to. tā ir mana sasodītā miesa, nolādēts!
bet vispār ir jauki, jo es dabūju četras filmas, kuras gribu redzēt. un man ir pērlīšstāsta ideja. es nezinu, man jau atkal noteikti nekas nesanāks.
un vēl es izdomāju divas lieliskas dāvanas.
ar biedru dīvaini. viņš ir tik nepareizs un šodien tik savādi uzvedās. mazliet biedē. es līdz galam nesaprotu. un viņam ir tādas dīvainas frāzes, bet es droši vien vienkārši uzvedos tāpat, kā tas puisis filmā. vienkārši saprotu tā, kā man gribas. viņš ir pretty fucked up cilvēks. un man riebjas, ka jūtu cilvēku garastāvokli. labi, es jau neesmu Linda, ja, tā pa īstam es nejūtu, vienkārši baigi ātri varu saprast, kāds noskaņojums viņiem. tas tā sagrauj manējo bieži. gan jau, ka es vienkārši iedomājos, ka saprotu cilvēku noskaņojumus. ai, nu beidz, es jau īstenībā esmu supercilvēks!
vispār ar katru dienu saprotu arvien vairāk to, ka man apkārt ir tik daudz frīku. un vēl tā Elzas frāze toreiz. bet man patīk dīvaiņi. un man patīk domāt, ka esmu viena no viņiem.
mana galva plīst pušu. neesmu normāli gulējusi jau trīs naktis. kurš kretīns nozaga manu miegu?!
šitais izklausīsies iedomīgi, ja, bet Tu tikai nepārmet man. es nesaprotu, kāpēc daži cilvēki man tik ļoti pielīp. un es negribu būt nejauka un teikt: "ej prom", bet dažreiz es vienkārši nevaru izturēt. es nesaprotu, nesaprotu, nesaprotu. man riebjas, ja man zvana un raksta, un atgādina par savu eksistenci visu laiku. man riebjas uzbāzība. varbūt tāpēc, ka es pati neciešu uzbāzties citiem.
es esmu mēsls, nē, tiešām, nevajag!
es jūs visus ienīstu. gribētos kādu nošaut, tagad. drīkst? laikam jau nē...
bet man ļoti patīk dziesma, kuru Maija parādīja.
varbūt beidzot būšu izslimojusi to "man ir labs garastāvoklis" slimību. vupī!
tik pretīga sajūta. man riebjas dusmoties un justies slikti. es gribu veco sevi atpakaļ. veco, to, kura dzīvoja pirms diviem gadiem.
Abonēt:
Ziņas (Atom)