klausos Pink Water. kaut kā ļoti sagribējās Placebo un Molko. šķiet, ka noklausīšos arī Special Needs un Sleeping With Ghosts.
vispār ir diezgan pretīgi. svētdienas naktī skrēju uz tualeti vemt, bet nesanāca. arī šonakt es sēdēju pie poda, bet nekas nesanāca. skolā sēžu un ik pa laikam ir bail atvērt muti vai vispār elpot, jo liekas, ka apvemšu visu un visus. bet nekas nenotiek. TIK pretīgi.
vispār man ir sajūta, ka drīz nomiršu, jo visādas huiņas uzradušās, piemēram, man sāp iekšā ausīs, sajūta, it kā tās augtu ciet, salst labās rokas plaukstas virspuse, un salst tā, ka pilnīgi sāp. reizēm man sāp kauli, un es vienkārši sāku dauzīt savu roku vai kāju vai normāli iekožos gaļā. un labās kājas mazais pirkstiņš ir uzpampis normāla pi***a lielumā. wtf? protams, neaizmirsīsim, ka mani mati joprojām krīt ārā gaismas ātrumā, mana sejas āda ir sūds un vēl visādas ārkārtīgi iepriecinošas lietas. skatoties spogulī man gribas vemt vēl vairāk.
varbūt kādam nāvīgi skauda, ka biju nesalīdzināmi skaistāka par visiem citiem (jo, atzīsim, tā taču bija!) un tagad esmu nolādēta.
pie Special Needs es joprojām varētu masturbēt. nekad tā arī neesmu to izdarījusi.
un sleeping with ghosts aptuveni 0:59 man aizraujas elpa, jo tieši tur aptrūkās dziesma manā vecajā mp3. tas vienmēr bija tik bēdīgi, jo tā dziesma bez maz iesūcās iekšā smadzenēs un klitorā un tad bija tāds "fuck you!".
es ticēju un domāju, ka "soulmates never die", bet tā ir tāda diršana! viss ir tāda diršana!
mans biedrs joprojām ir gudrs cilvēks. meklējām profesijas angļu valodā un nejauši atradām "giver".
-tā būtu viena sasodīti laba profesija.
-jā, mīlestība ir skaista lieta.
-saulīt, neviens te nerunā par mīlestību.
-nu, kā? angliski taču saka "to make love".
galīgi sasmaidījos. un tiešām. mīlestība.
es jūtos šausmīgi. es rakstu šausmīgi. man riebjas skatīties spogulī. es gribu raudāt, no visas sirds.
ceru, ka esmu hipohondriķe. hāhā!
hate ya
(vnk noklausies Placebo- Sleeping With Ghosts)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru