āūč. tu nespēj iedomāties, kas tās ir par sāpēm. nu labi, varbūt arī spēj, bet man ir tā doma, ka man vienīgajai sāp TIK ļoti. ausu sāpes ir sāpīgākās sāpes uzreiz aiz salauztas sirsniņas. gulēju gultā četras stundas, samirkusi asarās, jo vienkārši nespēju paciest. un es dusmojos, ka mamma mani nepažēlo, raudiens nāk vēl vairāk. tāda bērnišķīgā vēlmīte. kad biju maza, mamma sēdēja pie gultas, glaudīja galvu un teica, ka "viss būs labi, saulīt". un kur tagad ir tie vārdi. man pietrūkst mammas, lai gan viņa ir tepat dzīvoklī. es saviem bērniem tā nekad nedarīšu. es būšu supermamma, kura vienmēr uzliks plāksterīti, paturēs matiņus, kamēr mazais vems, noslaucīs puņķaino deguntiņu. atkal asaras kā pupas birst. bet labi, ka varu atļauties būt ņuņņa.
negribu rīt skolu, neko negribu.
btw, Streiča jaunā filma ir acīm tīkama. tāda streiķiska. un biedrs jauki smaržo kinoteātrī. un filmas laikā spēlēt īkšķu spēli, tik jauki, ņamņamņam.
man iedūrās austiņās, atkal.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru