dusmojos klusi, tā pavisam klusiņām. man jau vieglāk nekļūs, ja bojāšu visu kādam citam.
es negribu ārstu, ļoti negribu. lai arī kas man būtu, gan jau, ka līdz saviem 30 es izvilkšu. man ir paniskas bailes. domās atkārtoju, ka nekas traks jau nav, bet sirds sažņaudzas un čušššš. un es vienkārši nezinu, ko darīt. man negribas runāt ar cilvēkiem par savām lietām. mana māte vainīga, jo nav iemācījusi man sarunāties. mēs vispār nerunājam. katru otro vakaru tikai tāds neveikls "kā gāja skolā?" un "kā tev darbā?".
atradu mazu inspireišn.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru