un tagad, kad man it kā ir viss, ko es jebkad varētu vēlēties, kad atrodos vietā un laikā, kur vienmēr esmu gribējusi atrasties, kad pamazām tuvojos tam, kas būs galīgs prieks, ja būšu pacietīga, es tomēr atļaujos justies slikti un par kaut ko gruzīties. jēēēziņ! un tā ir gandrīz katru otro dienu.

es laikam esmu briesmīgs cilvēks. un es nesaprotu, ko es daru nepareizi. un es nesaprotu, kāpēc lieku citiem justies kā mēsliem. laikam man vieglāk ir noskatīties, kā sāp citiem nekā izciest to visu pašai. jo, saproti, brīdī, kad redzi kādu salūstam, nav skumjas vai sāpes, bet dusmas. un tādas, kas uzlādē. bet no otras puses- tajā brīdī salūstu pati un esmu gatava atdot sevi visu, lai tikai tas otrs jūtas labi. viss ir atkarīgs no pretī esošā cilvēka. patiesībā, es vienmēr esmu bijusi atkarīga no pretī esošā cilvēka.

es vienkārši nezinu kur likties