man besī, ka visa kompīša klaviatūra ir pilna ar tabaku, pelniem un zaļiem krikumiem, MAN BESĪ!
liekas, ka nobeigšos. klepoju kā tāda septiņdesmitgadīga smēķētāja, deguns nepārtraukti kliedz pēc salvetēm un kaklā ir smilšpapīra sajūta. burvīgi, tiešām. tāds jauks pavasaris
šonakt sapņoju trakas lietas. atkal kaut kāda asa sižeta šīze. mūs gribēja novākt kaut kāds traks čalis lielveikalā. izmisīgi pārvietojāmies pa visu milzīgo ēku ar liftiem (tas droši vien manu vakardienas gaiļezera liftu piedzīvojumu dēļ). nenormālas bailes bija. un tad, otrajā cēlienā, sapņoju, kā mana māsa pakārās. viss jau būtu tā, kā normālā pašnāvībā pieklājas, tikai jocīgas sajūtas.
šodien nav mana diena, galīgi nav. esmu sacepusies un labi saprotu, kāpēc. tik pat labi saprotu, ka pati esmu pie tā vainīga. bet nu labi
un vispār man ir sajūta, ka notiek tieši tas pats, kas pirms diviem gadiem. un laiks ir tieši tas pats, stress un citas sajūtas tās pašas. trešdienas vakarā stāvēju pie gaiļezera, gaidīju autobusu un pārskrēja nenormāls aukstuma vilnis. bet gan jau, ka no ūdens plaušās neviens nemirst, haha. es vienkārši esmu sākusi pārāk daudz baidīties
veiksmītes, murmuļi
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru