esmu apjukusi. es līdz galam neesmu pārliecināta, ka vairs negribu to, ko esmu gribējusi vairāk kā astoņus mēnešus, bet kaut kas vairs nav forši. protams, nav jau pirmā reize, kad apjūku un vairs īsti nesaprotu- gribu vai nē. bet šodien ir tā, ka nāk virsū histērijas lēkmītes, gribas kliegt uz visu pasauli, raudāt un kaut ko sadauzīt. vai arī vienkārši pazust, es pat nezinu... aiziet gulēt un izsapņot, kā būtu pareizi darīt. un man šausmīgi traucē, ka nespēju pielikt punktu. vai nu tam, ko daru, vai tam, kā lieku sev justies. un man tiešām negribas, ka kādam sāp (lai gan neesmu pārliecināta, ka tiešām varētu sāpēt, jo sajūta ir tāda nekāda), bet vēl vairāk es negribu, ka sāp man! jā, šajā situācija esmu egoiste. un nekaunos.
un vēl es ļoti gribu pīpēt, bet mans maks ir sausāks par sausu. nav jau tā, ka nauda būtu slapja, bet es domāju, ka skaidrs ir viens- tur tiešām nav pat divu santīmu. bet es būtu priecīga, ja tagad dabūtu uzpīpēt.
sasodīts, nu, muļķe tāda! ko tu dari?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru