nezinu, man liekas, ka citiem dzīve ir dāāāāudz vieglāka nekā man. varbūt es pati savējo čakarēju? varbūt man tikai liekas, ka citiem ir vieglāk? bet reāli šobrīd ir tā, ka es vairs nevaru izturēt. galva plīst uz pusēm
es tikai ātrāk gribu prom no senču mājām, gribu pati dzīvot, pati par sevi atbildēt. jo, reāli, visi sāk par mani interesēties tikai tad, kad ir iespēja par kaut ko iebakstīt, pabakstīt, pakliegt. vnk wtf?! es gribu, lai ir tā, ka man nav jāuztraucas par to, cik kādam var šķist muļķīgi mani plāni, manas vēlmes, manas domas un mana rīcība.
man tiešām šķiet, ka pēc tam, kad aiziešu no mājām, man ģimene interesēs mazāk par.... es pat nezinu. bet man viņi interesēs supermaz. jā, es zinu, gan jau liekas, ka esmu kaut kāds satrakojies tīnis un 'ģimene taču ir nezūdoša vērtība' vai ko nu jūs, muļķi, tur parasti sakāt, bet man tiešām nav nekāds prieks dzīvot kopā ar šiem cilvēkiem. man tas sagādā milzīgu NEprieku, tiešām.
un vēl viena jocīga lieta- es te sēžu, atkal raudu (jau nezkuro reizi šonedēļ) un pat nespēju iedomāties nevienu, kuru es gribētu satikt un pačīkstēt. tā, ka tiešām nevienu. nekad nav patikusi tā citu apgrūtināšana ar saviem sūdiem, bet, ja es nespēju piezvanīt pat savam vīrietim, tad, nu vai ziniet, kaut kas manā pasaulītē nav labi. es vnk nezinu, vai kāds to vispār grib klausīties. vai lasīt...
man kaut kas ļoti trūkst. varbūt veselais saprāts?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru