es jūtu, ka viss būs normālā dirsā! un man sāp austiņas, bet varbūt tas ir tikai no satraukuma. atceros, māsīcu Sabīni veda uz slimnīcu, kad bijām baigi mazas, un man traki sāka sāpēt ausis. mamma teica, ka tas no uztraukuma. nu nezinu, varbūt arī.
man šķiet, ka man vajag zaļo, lai rīt varētu nostāties to bargo skolotāju priekšā un pateikt kaut vienu vārdu. galvenais saglabāt mieriņu. nē, bet tiešām. elpoelpoelpo.
kā lai ellē es sadaru visu to, ko man vajag sadarīt?! tā ir, nolādēts, atstāj tikai visu uz pēdējo brīdi. mans riebīgais niķis. pašai kauns no sevis, ka tagad čīkstu. tā ir tikai mana vaina. un tas ir pats bēdīgākais, ka nevaru vainot kādu citu. tā ir vieglāk.
gribu pamosties parītdienā, lai viss tas sviests jau ir beidzies.
ja viss būs labi, es apņemos. nākamā lieta manā "must do" sarakstā ir "must get stouned"!
es varētu turpināt rakstīt to mēslu, bet man lipinās ciet acis un ir ļoti auksti. un es šausmīgi negribu rakstīt. tas ir tik garlaicīgi, ka es varētu nomirt pie datora!
arlabunakti. eju medīt savu piecu stundu miedziņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru