eksplōzija

es esmu tik tik tik tik dusmīga un bēdīga reizē!


es tik ļoti labprāt aizmirstu, ka tāds cilvēks manā dzīvē vispār ir bijis! es labprāt aizmirstu visus tos cilvēkus, kas bija manā tajā dzīves posmā. un ne jau tāpēc, ka viss bija slikti (jo ne jau visu laiku viss bija slikti), bet tāpēc, ka es nemitīgi domāju un ilgojos. jā, man šausmīgi, šausmīgi pietrūkst. un sāp. šausmīgi šausmīgi sāp. jā, pēdējā nedēļa (nu jau gandrīz divas) ir bijusi lieliska, bet es nemitīgi domāju. un es domāju par daudz!
un es jūtos vainīga pie pilnīgi visa. un ir grūti izturēt

un es jūtos TIK nožēlojami. un muļķīgi. jo, nu, tas ir muļķīgi. es pati aizgāju. bet tam bija iemesls. tikai tagad es to vairs tik spēcīgi nejūtu.
un es dusmojos un bēdājos par to, ka nesaņemu to, ko gribu. es nekad neesmu saņēmusi to, ko gribu. kad pie velna es beidzot dabūšu to, ko GRIBU!? sasodīts, nu!

un es nesaprotu, uz ko es šobrīd dusmojos vairāk. un es nesaprotu, ko man šobrīd ir žēl vairāk. sevi vai tevi