stulbie cilvēki. kāpēc tu esi iedomājies, ka esi vis-vis-visgudrākais un ka tavi tizlie izteicieni ir ģeniāli, ka visiem vajadzētu maksāt naudu par katru tavu visugaišo vārdu?! tu visiem izdarītu milzu pakalpojumu, ja vienkārši klusētu un tizli smaidītu. kā es. un smieklīgākais visā ir tas, ka tajā, ko tu saki, nav pat kripatiņas ģenialitātes. un vispār cilvēki ir tik stulbi. lielākā daļa, ko pazīstu. sāku to pamazām saprast. un man viņi visi sāk riebties. varbūt mana iedomība? un tu vari apvainoties un nekad nerunāt. man ir dziļi vienalga.
man reizēm ir sajūta, ka es rakstu visu vienam konkrētam cilvēkam, tikai pati vēl nesaprotu kuram.
es dusmojos uz sevi, ka esmu sākusi tik daudz ēst. tāpēc tagad tikai koliņa un cigaretes. viss
darbs beidz nost. nu, patiesībā jau nav tik traki. man vienkārši neatrodas laiks nekam citam. gribas ģimeni vairāk. nu labi, māsa man normāli krīt uz nerviem. uz mātīti es normāli sakliedzu. un bija par ko! jutos tik labi pēc tam. un tā vairs nebija dumjā, bērnišķīgā kasīšanās. tādas nopietnas lietas nāca ārā. un pēc tam nebija tā, ka abas apvainojāmies, viss ir labi. un tēvs reizēm nokaitina, bet tas ir okej. viņš vienīgais manā ģimenē ir tāds racionālais cilvēks. un nevarētu teikt, ka viņa aizrādījumi ir muļķīgi. es tikai muļķīgi sacepjos katru reizi, kad tieši viņš man aizrāda. bet patiesībā- paldies. lai arī cik nejaukas lietas es reizēm teiktu vai domātu. bet vispār viņi laikam sāk saprast, ka es esmu mazliet izaugusi. tā nopietni runājam un visu smuki sarunājam. un ir sajūta, ka uzticība no mātītes puses ir atjaunota.
pamazām top vēstule gintai. tāda mega vēstule. es ceru, ka viss būs tā, kā esmu iedomājusies.
mans megagruzis ir pierimies. ik pa brīdim es sāku domāt, bet tas pāriet. būs labi. jābūt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru